Šis gads iezīmē 30 gadus kopš Latvijā darbojas Bāriņtiesas, uzsverot to nozīmīgo ieguldījumu bērnu tiesību aizsardzībā un palīdzībā ģimenēm visā valstī.
Bāriņtiesu darbs prasa ne vien profesionālas zināšanas un juridisku kompetenci, bet arī empātiju, izpratni un spēju pieņemt atbildīgus lēmumus sarežģītos apstākļos. Neskatoties uz dažādām pārmaiņām, to galvenais uzdevums saglabājas nemainīgs - rūpēties par bērnu un cilvēku ar ierobežotu rīcībspēju tiesībām, interesēm.
Pēdējos gados ir mainījusies gan lietu sarežģītība, gan lietu skaits, atzīst Dienvidkurzemes novada Bāriņtiesas priekšsēdētāja Egita Ločmele. Vēsturiski, Latvijai kļūstot brīvai, nerūpēšanās par bērniem bija saistīta ar bezdarbu, maziem ienākumiem, alkoholu un citām atkarībām. Pašlaik izaicinājumi kļuvuši daudzveidīgāki, kas prasa vēl rūpīgāku un individuālāku pieeju katram gadījumam.
Sarežģītas ir vardarbības lietas, kur notikusi emocionālā vardarbība. Fizisku vardarbību var konstatēt, ja ir zilumi vai citas brūces, seksuālu vardarbību konstatē speciālisti, savukārt emocionālo vardarbību ir daudz grūtāk atklāt.
Pret bērnu izšķir arī tādu vardarbības veidu kā atstāšana novārtā. Šāds veids nav attiecināms uz pieaugušiem cilvēkiem. Atstāšana novārtā nereti “iet roku rokā” ar emocionālo un fizisko vardarbību. Kā atklāj Bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Dzintra Kļaviņa, pēdējā laikā pieaudzis arī seksuālās vardarbības gadījumu skaits tieši ģimenēs.
Liela nozīme lietu atklāšanā ir sabiedrības atsaucībai un vērīgumam. Nereti tieši skolotāji pamana, ka bērns uzvedas neierasti, ir nomākts vai ar redzamām vardarbības pazīmēm. Tāpat ģimenes ārsti ziņo, ja ir aizdomas par vardarbību. Kaimiņi var ievērot biežus strīdus, trokšņus vai situācijas, kas liecina par iespējamu apdraudējumu bērnam. Svarīga ir līdzcilvēku un radinieku iesaiste, kuri nepaliek vienaldzīgi un ziņo par aizdomīgām situācijām. Tomēr ne vienmēr viens signāls nozīmē tūlītēju Bāriņtiesas rīcību - vispirms tiek izvērtēti fakti.
Bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece atgādina, ka bērnu līdz 7 gadu vecumam nedrīkst atstāt vienu, un mazākus bērnus var pieskatīt bērns no 13 gadu vecuma, izvērtējot pusaudža briedumu un atbildības sajūtu. Ja jaunāko brāļu vai māsu pieskatīšana kļūst par ikdienas pienākumu, to var traktēt kā bērnu tiesību pārkāpumu, jo pamatā tā ir vecāku atbildība.
Bāriņtiesas atbildībā ir arī personas ar ierobežotu rīcībspēju. Dienvidkurzemes novadā ir vairāki pansionāti, kuros šie cilvēki uzturas, un tajos regulāri tiek veiktas pārbaudes, lai pārliecinātos par labklājību un aprūpes kvalitāti. Likums paredz, ka ik pēc septiņiem gadiem tiek pārskatīts pamatojums personas atrašanās Bāriņtiesas uzraudzībā, jo cilvēka veselības stāvoklis var uzlaboties un palīdzība vairs var nebūt nepieciešama. Lēmumu par to pieņem tiesa, savukārt Bāriņtiesa šajā procesā piedalās un sniedz savu vērtējumu.
Atsevišķos Latvijas novados Bāriņtiesas joprojām līdztekus saviem pamatuzdevumiem sniedz arī notariālus pakalpojumus. Cilvēki var doties pie jebkura zvērināta notāra neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas. Taču bāriņtiesas, kas veic notariālās funkcijas, palīdz tikai tiem iedzīvotājiem, kuri ir deklarēti attiecīgās Bāriņtiesas teritorijā.
Bāriņtiesa sniedz atzinumus tiesai arī vecāku domstarpību lietās, kur, šķiroties, strīdas par bērna dzīvesvietas noteikšanu un saskarsmes tiesībām vecākam, kurš nedzīvos kopā ar bērnu. Tādā veidā tiek noteikta arī saskarsmes kārtība. Dzintra Kļaviņa atzīst, ka sarežģīti ir gadījumi ar izglītotiem un situētiem vecākiem, jo viņi labi zina savas tiesības, piesaista advokātus, un tiesvedības var ieilgt. Šajā procesā bērns bieži tiek emocionāli traumēts, jo pastāv spriedze vecāku starpā. Ja vecāki nespēj kontrolēt savus strīdus, bāriņtiesai ir tiesības uz laiku pārtraukt abiem vecākiem aizgādības tiesības. Bāriņtiesa izvērtē, kur bērnam turpmāk atrasties - audžuģimenē vai institūcijā.
Tāpat mīts mūsu valstī ir, ka bērni pēc šķiršanās vienmēr paliek pie mātes. Aizvien biežāk bērna dzīvesvietu nosaka pie tēva.
Lai gan nereti cilvēkiem problēmu gadījumā šķiet, ka bērni no ģimenes jāizņem, bieži vien tas nenotiek. Tā vietā bāriņtiesas darbiniekiem ir noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtē vecākus. Ja ir daudz augstu risku, vecākiem dod iespēju uzlabot situāciju. Tiek noteikts termiņš, kura laikā iespējams mainīt apstākļus, lai bērns varētu augt ģimenē.
Darbs Bāriņtiesā bieži vien ir emocionāli smags, jo nākas saskarties ar sarežģītiem un personiskiem ģimeņu stāstiem, neslēpj Egita Ločmele. Ne vienmēr ir viegli nodalīt profesionālos pienākumus no personīgajām izjūtām - redzētais un piedzīvotais var atstāt iespaidu. Lai gan lēmumi jāpieņem objektīvi un bērna interesēs, cilvēcīgais līdzpārdzīvojums ir neizbēgams. Tas prasa lielu iekšējo līdzsvaru un spēju saglabāt emocionālu noturību.
Lai strādātu ar bērniem un ģimenēm, gan bāriņtiesas, gan Sociālā dienesta darbiniekiem ir noteiktas īpašas prasības. Bāriņtiesa un sociālais dienests savstarpēji sadarbojas un sniedz viens otram atbalstu, lai gan darbojas atšķirīgās jomās. Sociālais dienests vairāk rūpējas par sociālo palīdzību, pakalpojumiem, atbalstu ikdienas situācijās un ģimenes problēmu risināšanu, savukārt Bāriņtiesa pieņem juridiskus lēmumus, kas saistīti ar bērnu tiesību aizsardzību. Abu institūciju cieša sadarbība ir būtiska, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo palīdzību.
Tāpat Bāriņtiesa cieši sadarbojas ar pašvaldības, Valsts policiju. Policija ziņo par situācijām, un tad bāriņtiesa lemj: jārīkojas nekavējoties vai vēl ir jāsaprot notikuma apstākļi, jo visas situācijas nav vienādas. Katru reizi ir atšķirīgs scenārijs, un tieši šie scenāriji ietekmē bērnu dzīvi gan tagad, gan nākotnē.