2026. gada 8. oktobrī mūžībā devusies aizputniece Mirdza Birzniece - skolotāja, novadpētniece, folkloriste, publiciste un rakstniece, kuras dzīve vairāk nekā deviņus gadu desmitus bija cieši saistīta ar Aizputi. Vien 15 dienas pirms aiziešanas viņa bija nosvinējusi savu 100. dzimšanas dienu. Ar Mirdzas Birznieces aiziešanu Aizpute zaudējusi cilvēku, kurš visu mūžu rūpējās, lai pilsētas, novada un tā cilvēku stāsti nepazūd.
Mirdza Birzniece bija no tiem cilvēkiem, kuru dzīves darbs nav izmērāms tikai amatos, grāmatās vai saņemtajos apbalvojumos. Viņas nozīme Aizputes kultūras dzīvē veidojusies gadu desmitiem – mācot skolēniem latviešu valodu un literatūru, rosinot viņus pētīt savu apkārtni, vācot folkloru, dokumentējot vietējo vēsturi un rakstot par cilvēkiem, kuru dzīves stāsti veidojuši Aizputes un Lejaskurzemes kultūrtelpu.
Skolotāja, kura gāja tālāk par skolas sienām
Lai arī pati sevi raksturoja vienkārši – “tikai skolotāja”, viņas skolotājas darbs bija daudz plašāks par mācību stundām. Mirdza Birzniece Aizputes skolās strādāja vairāk nekā piecdesmit gadus – no 1947. līdz 2003. gadam, ilgus gadus Aizputes vidusskolā mācot latviešu valodu un literatūru, vēlāk arī novada literatūru un folkloru. Viņa vadīja studentu pedagoģisko praksi, bija metodiķe, piedalījās pedagogu kursos un lasīja lekcijas skolotājiem.
Viņas pedagoģiskajā darbā vienmēr bijusi vēlme meklēt jaunas iespējas. Mirdza Birzniece bija pirmā Latvijā, kura literatūras mācīšanā sāka izmantot diafilmas. Viņa izveidoja 21 mācību diafilmu par latviešu literātiem, kā arī astoņu daļu diapozitīvu sēriju “Kad mājas un akmeņi runā”. Viņa sagatavoja un vadīja arī televīzijas mācību raidījumus.
Īpaša vieta viņas darbā bija skolēnu iesaistīšanai pētniecībā. Viņas vadībā jaunieši pētīja literatūru, folkloru, Aizputes vēsturi un cilvēkus, kas bija tepat līdzās. Daudzi viņas audzēkņi guva panākumus republikas eseju olimpiādēs un skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konkursos. Ar savu darbu Mirdza Birzniece palīdzēja jauniešiem saprast, ka kultūras vērtības nav tikai grāmatās – tās ir arī viņu pašu pilsētā, ģimenes atmiņās un apkārtējā vidē.
Aizpute kā neizsmeļams stāsts
Novadpētniecībai Mirdza Birzniece pievērsās jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Sākumā uzmanības centrā bija literārā novadpētniecība, bet vēlāk interese aptvēra arvien plašāku Aizputes un Lejaskurzemes kultūras mantojumu. Viņa vāca cilvēku atmiņas, teikas, nostāstus, spoku stāstus, dziesmas, sakāmvārdus, vietvārdus un izloksnes vārdus. Folkloras krātuvē nonāca ap 3000 viņas savākto folkloras vienību, bet Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtam nodoti ap 1300 izloksnes vārdu. Viņas publikāciju skaits pārsniedz 300.
Mirdzai Birzniecei Aizpute nebija tikai vieta kartē vai pilsēta, kurā viņa nodzīvoja mūžu. Tā bija dzīva, mainīga un cilvēku piepildīta vide. Viņa pētīja mājas, ielas, notikumus un personības, stāstīja par Aizputes kultūras mantojumu un palīdzēja arī citiem ieraudzīt to, kas ikdienas steigā varēja palikt nepamanīts. Šo darbu apliecina viņas daudzās grāmatas – “Aizpute”, “Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti”, “Lejaskurzeme literatūrā”, “Aizputes vidusskola faktos un atmiņās”, “Ar Aizputi un novadu saistītie”, “Novadpētniecība. Mirdza Birzniece” un citas. Īpaši nozīmīga bija biogrāfiskā vārdnīca “Ar Aizputi un novadu saistītie”, kurā apkopotas ziņas par 688 cilvēkiem, kuru dzīve bijusi saistīta ar Aizputi un tās apkārtni.
Tas bija darbs, kas prasīja ne tikai zināšanas, bet arī milzīgu pacietību. Informācijas vākšanai viņa sazinājās ar cilvēkiem Latvijā un ārvalstīs, meklēja ziņas, pārbaudīja faktus un uzklausīja atmiņas. Viņas grāmatās līdzās vēstures faktiem saglabājās arī ļoti cilvēcīgi stāsti.
“Man vēl interesē dzīve!”
Mirdzas Birznieces interese par cilvēkiem, literatūru un dzīvi nepazuda arī ļoti cienījamā vecumā. 99 gadu vecumā iznāca divas jaunas grāmatas – “Dienvidkurzemei tuvie” un “Ceļā sastaptie”. Arī simtajā dzīves gadā viņa turpināja domāt par rakstīšanu. Plauktā bija 11 izdotas grāmatas, bet vēl trīs atradās manuskriptos. Viena no tām bija īpaši personiska – viņas pašas dzīvesstāsts. To Mirdza Birzniece gatavoja iespiešanai ar nosaukumu “Tikai skolotāja”. Neilgi pirms savas simtās dzimšanas dienas viņa sacīja, ka ļoti vēlas vēl redzēt šo grāmatu izdotu.
Šis nosaukums ļoti precīzi raksturo arī viņas pašas attieksmi pret savu mūžu. Lai gan viņa bija novadpētniece, folkloriste, publiciste, vairāku grāmatu autore un daudzu apbalvojumu saņēmēja, par sevi viņa vispirms sacīja – skolotāja. “Man ir piedāvāts būt gan par skolas direktori, ko es noraidīju, tad man piedāvāja būt ministrijā, kad veidoja vienu jaunu kabinetu. Es visu, ko man piedāvāja, noraidīju. Es gribu būt tikai skolotāja,” atklāja Mirdza Birzniece. Un tikai dažas dienas pirms savas aiziešanas viņas teiktais joprojām bija tikpat dzīvs kā viņas darbs: “Man vēl vienmēr interesē dzīve”.
Mirdzas Birznieces mūža darbs novērtēts ar daudziem apbalvojumiem – viņa saņēmusi Ata Kronvalda prēmiju, Lielo folkloras balvu, Atzinības Krusta augstākās pakāpes goda zīmi un citus apbalvojumus. 2023. gadā viņa saņēma Dienvidkurzemes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Kurzemnieks” par mūža ieguldījumu rakstniecībā un pedagoģijā.
Taču, iespējams, visnozīmīgākais viņas darba novērtējums ir tas, ka viņas vāktie stāsti, pierakstītās atmiņas un izpētītie cilvēku likteņi joprojām ir pieejami nākamajām paaudzēm. Mirdza Birzniece visu mūžu vāca un saglabāja citu cilvēku stāstus. Viņa pierakstīja Aizputes vēsturi, cilvēku atmiņas, vietu un notikumu stāstus, lai tie nepazustu. Viņa vēlējās sagaidīt arī savas dzīvesstāsta grāmatu “Tikai skolotāja”. Grāmatu, kurā pati būtu stāstījusi par savu ceļu.
Tagad Aizpute glabās arī viņas stāstu – skolotājas, novadpētnieces un cilvēka stāstu, kurš visu mūžu palīdzēja citiem ieraudzīt sava novada vērtību. Un viņas darbs paliks tur, kur viņa pati bija visu mūžu – Aizputē, tās cilvēku atmiņās, skolēnos, grāmatās un stāstos.